Tajā vakarā Linda cerēja uz siltu uzņemšanu un patīkamu iepazīšanos ar sava līgavaiņa ģimeni. Tomēr viņa negaidīja, ka viņas vienkāršā izvēle apģērbā kļūs par galveno sarunu tematu pie greznā vakariņu galda, liekot viņai justies kā svešiniecei šajā spožajā pasaulē.
Neērtā ciemošanās greznajā ciematā
Mēs tuvojāmies ekskluzīvajam privātmāju rajonam “Priežlejas”, kad Juris kārtējo reizi nervozi piekārtoja kaklasaiti un pagrieza klusāk mūziku automašīnā.
— Linda, es tevi ļoti lūdzu, — viņš iesāka, neskatoties uz mani. — Nepiemini savas siltumnīcas. Un to, ka pati vadā pasūtījumus klientiem, arī nevajag. Mana māte to nesapratīs. Saki vienkārši: “Vadu dizaina studiju”. Tas izklausās solīdi.
Es skumji pasmaidīju, vērojot augstos žogus aiz loga. — Juri, es nekaunos no sava darba. Es audzēju retas rožu un hortenziju šķirnes. Manā pakļautībā ir trīs cilvēki. Es godīgi nopelnu savu naudu. —
Es zinu, mīļā, zinu, — viņš uzlika savu plaukstu uz manas rokas. — Bet tu pazīsti manus vecākus. Viņiem fizisks darbs šķiet svešs.
Viņi dzīvo citā pasaulē. Lūdzu, nedaudz pielāgojies šovakar, labi? Mūsu kopīgās nākotnes vārdā.
Aukstā uzņemšana jau pie sliekšņa
Jura vecāku mājoklis atgādināja dekorāciju filmai par aristokrātiem. Pie masīvajām durvīm mūs sagaidīja nevis saimniece, bet mājkalpotāja Aina – sieviete ar vērtējošu skatienu.
— Uzvelciet bahilas, — viņa sausi noteica. — Parkets tikko vaskots. — Aina, šī ir Linda, mana līgava, — Juris mēģināja iebilst. — Ritas kundzes rīkojums, — mājkalpotāja noteica, pasniedzot zilos polietilēna maisiņus.
Es klusējot uzvilku tos pāri saviem zābakiem. Rita kundze pie mums nokāpa lēni, it kā izbaudot mirkli. Viņa izskatījās nevainojami, bet viņas skatiens bija vēss.
— Labvakar, Ritas kundze! Esmu sagatavojusi nelielu dāvanu – pašas vārītu meža zemeņu ievārījumu un ar rokām izšūtu galdautu, — es pasmaidīju. Saimniece neizrādot interesi noteica: — Aina, paņem šo un aiznes uz personāla telpām. Baidos, ka šādas lietas var nesaderēt ar manu interjeru.
Vakariņas ar “eksperta” vērtējumu
Viesistabā pie kamīna sēdēja Viktora kungs. Viņš pat neatrāva skatienu no sava planšetdatora. — Tēt, sveiks! — Juris mēģināja radīt dzīvespriecīgu noskaņu. — Mhm, — tēvs noburkšķēja. — Akcijas krītas. Un te vēl jūs… ar savām svinībām.
Visu nākamo stundu es tiku pētīta ar nevēlamu interesi. Tika komentēta mana kleita (“vienkārša, bet tīra”), frizūra (“dabiskums tagad laikam ir modē”) un pat manikīrs (“īsi nagi? Ā, jā, dārza darbos garus nēsāt nav ērti”).
Ap desmitiem vakarā sāka ierasties viesi – turīgi partneri un viņu bērni. Starp tiem bija Veronika, kāda uzņēmēja meita, kura uzvedās kā mājas saimniece. Rita kundze uzreiz apsēdināja viņu blakus Jurim, faktiski atstājot mani sarunu malā.
Negaidītais pavērsiens un dāvana
Pēc svinīgajām uzrunām sākās dāvināšanas ceremonija. Veronika no Jura vecākiem saņēma dārgu rotaslietu, un tad pienāca mana kārta.
— Un tagad, Lindiņ, mana dāvana tev! — Ritas balss skanēja ar dīvainu uzsvaru. — Es gribu dāvināt tev rīku, kas palīdzēs saprast tavu lomu šajā namā. Durvis atvērās, un mājkalpotāja ienesa priekšmetu zelta iesaiņojumā. Es lēni noņēmu lenti.
Tā bija grīdas birste.
Pie roktura bija kartīte: “Tīrība ir svarīga. Sāc ar kārtību savās domās, meitēn. Ja neizdosies kļūt par sievu, laba palīdze mums vienmēr noderēs.”
Telpu pāršalca skaļi un nepatīkami smiekli. Es paskatījos uz Juri. Viņš… vāji pasmaidīja un neiebilda. — Nu, mammu, tev gan ir savdabīgs humors, — viņš nomurmināja. — Linda, tas ir tikai joks.
Manī kaut kas mainījās. Es mierīgi piegāju pie galda un nolaidu dāvināto birsti tieši svētku kūkas centrā. Krēms un ogas nolija pār galda klājumu un viesu tērpiem.
— Juri, tu neesi cilvēks, uz kuru var paļauties. Es atstāju tev tavu gredzenu, — es mierīgi noteicu un iemetu to glāzē. — Es pati atradīšu savu ceļu.
Nobeigums: kurš atbrauca pakaļ?
Es izgāju ārā naktī. Sals bija diezgan stiprs. Es biju viena un spēki mani ātri pameta, kad pēkšņi tumsu pāršķēla spēcīgas auto gaismas. Automašīna apstājās un no tās izkāpa vīrietis, kura balss šķita kā no citas, drošākas pasaules.
Tas bija Miķelis – ģimenes draugs un viens no valsts ietekmīgākajiem uzņēmējiem. Viņš bija mana tēva dienesta biedrs, kurš vienmēr mūs atbalstīja, taču es nekad ar šo pazīšanos nebiju lielījusies.
— Mani šeit negaidīja… es paliku viena ceļmalā… — es tikko spēju pačukstēt.
Miķeļa skatiens kļuva ciets. Viņš iecēla mani savā automašīnā un pavēlēja šoferim griezties atpakaļ pie nama. Kad mēs atkal iegājām iekšā, tur iestājās klusums. Ieraugot Miķeli, Viktora kungs burtiski sastinga. Viņš zināja, ka Miķelis kontrolē nozari, kurā viņš strādā.
— Miķeļa kungs… kāds pārsteigums… — tēvs stostījās. — Jūs uzdrošinājāties tā izturēties pret manu krustmeitu? — Miķeļa balss bija mierīga, bet baisa. — Viktor, rīt mēs pārtraucam jebkādu sadarbību. Manā lokā godprātība ir pirmajā vietā.
Mēs aizgājām. Neviens neuzdrošinājās mūs kavēt. Pēc pusgada mana ziedu studija kļuva par vienu no veiksmīgākajām pilsētā. Šis vakars man iemācīja, ka patiesā vērtība nav apģērbā, bet gan spējā saglabāt pašcieņu.
