Ūdensžurkas atkal, laikam, ir atgriezušās. Biju tās padzinusi, un jau četrus piecus gadus manā dārzā nebija nevienas
TikTok lietotāja: Puķuzirnis Madara dalās savā pieredzē ar ūdensžurku aizbaidīšanu. Ūdensžurka (latīniski Arvicola amphibius, agrāk saukta arī Arvicola terrestris) ir grauzējs no strupastes jeb strupastu dzimtas, kas dzīvo Eiropā un Āzijā. Pēc izmēra līdzīga parastajai žurkai – ķermeņa garums 14–22 cm, aste 7–12 cm. Kažoks biezs, brūngans vai pelēcīgs. Tie, kas ar tām saskārušies noteikti sapratīs par ko ir runa.
“Taisot augstās dobes, domāju – nu jau gan viņas vairs nenāks, jo no apakšas iekšā tikt nevar: tur ir salikts diezgan stingrs materiāls, kam grūti izlauzties cauri. Bet izrādās, ka viņas nāk nevis no apakšas, bet pa augšu un tur taisa alas.
Pagājušajā nedēļā dobē iestādīju spinātus, un, aizvakar to mulčējot, sapratu – žurkas ir atgriezušās. Nu ko, ņēmu savu līdzekli un nīdēšu! Tagad parādīšu, kāds tas ir.
Ņemam visparastākos kviešu miltus. No mājām paņemam nelielu daudzumu. Šoreiz man tie bija mazliet tumšāki, jo piebēru klāt kausiņu griķu miltus – lai būtu aromātiskāk. Tad ņemam no celtniecības veikala visparastāko ģipsi – balts, smalks pulveris. Sajaucam kopā aptuveni šādi: milti 60–70 %, ģipsis 30–40 %. Var ņemt arī pilngraudu miltus, jebkurus, kas labi garšo žurkām.
Samaisām kopā, un šo sauso maisījumu beram iekšā alās. Pabarojam žurkas no sirds, lai pietiek visam rajonam. Apstaigāju visas dobes un aizpildu visus caurumus ar šo pulveri. To ieteicams darīt pirms lietus. Ja sola īslaicīgu lietu, var viegli piesegt, lai nesamirkst – žurkām jābūt iespējai sausu pulveri apēst.
Kad viņas apēd, ģipsis reaģē, sāk karsēties un jau 30 sekunžu laikā iedarbojas. Saudzīgi tas nav jā, bet, ja kāda ūdensžurka alas dziļumā aiziet bojā, pārējās no šīs vietas migrē prom – kā no apsēsta lauka. Pārbaudīts!
Kad pirms septiņiem vai sešiem gadiem ienācos šajā dārzā, man viss bija pilns ar ūdensžurkām – zemenes cilāja ārā, dobes rakāja. Atradu šo metodi: ģipsis plus milti (proporcijā 30 pret 70 vai 40 pret 60). Kārtīgi pabaroju – visās alās sabēru. Vienreiz rokot sajutu spēcīgu smaku, tātad viena bija beigusi dzīvi, un līdz ar to pārējās pazuda. Man tas nostrādāja! Tāpēc, ja kādam der – lūdzu. Labu apetīti žurkām: ģipsis plus milti, beram sausu pulveri visās alās, kur atrodam.”
Un vēlreiz – paldies žurkām
“Esmu pārsteigta par jūsu aktivitāti,” saka Puķuzirnis Madara. “Manam video tik daudz skatījumu un komentāru vēl nebija bijis nevienam. Tāpēc padalīšos vēlreiz ar informāciju un dažiem ieteikumiem.
Lasi vēl: Kāpēc alumīnija folijas ievietošana saldētavā ir revolucionārs risinājums, ko ir vērts izmēģināt
Pirmais – jā, man laikam nebija īstais ģipsis paņemts. Tas bija cietējošais, kas sacietēja tikai sešās minūtēs. Līdz ar to veicu vairākus eksperimentus, jo alas vēl bija aktīvas. Tagad taisīšu jaunu maisījumu. Kāds komentētājs pieminēja, ka man nav īstais ģipsis, bet elektriķu lietotais. Paņēmu vēl vienu, lai jums parādītu. Izrādās – ir ģipsis, kas sacietē sešu minūšu laikā, un ir arī tādi, kas sacietē divās minūtēs. Šis paliek ciets jau ļoti ātri. To īsto, kas reaģē līdz minūtei un karsējas, gan vēl neatradu, tāpēc šoreiz izmantošu šo – elektroķīmisko.
Miltu maisījums man jau ir: balto kviešu milti, nedaudz griķu miltu un pieliku arī linsēklas – smalki samaltas. Tāds kārtīgs maisījums. Ņemšu kopā ar ģipsi – šoreiz ātrāk sacietēs nekā iepriekšējais. Samaisām un taisām dublis numur divi! Barosim atkal.
Lasi vēl: Kāpēc agrāk pie sienas kāra paklājus un kāpēc patiesībā tas bija tik svarīgi
Pirmais noteikums – lai gaiss ir sauss. Lai mums izdodas! Starp citu, atradu vēl vienu caurumu. Arī tur sabēršu maisījumu. Paskatīšos vēl – kur vien redzēšu alas, sabēršu iekšā. Mājas žurkām komentāru nav – viņām arī tiks.”
Izmēģiniet šo interesanto metodi ari jūs. Lauksaimniekiem un dārzniekiem ūdensžurkas ir kaitēkļi, jo bojā augus un koku saknes, tomēr dabā tās ir nozīmīga barības ķēdes sastāvdaļa. Jo īpaši rožu audzētājiem ūdensžurkas ir ļoti tuva tēma.
