Latviešu gurmani dodas uz rietumiem. vai Kulinārijas brīnumdari no Latvijas iekaro rietumus.
Rīgas restorāns Kannās baros francūžus. Nesen šajā restorānā pat pusdienoja pasaulē pazīstamais Samurajs Sensei Zen Takai 16.paaudzē.
“Ja Muhameds neiet pie kalna, tad kalns nāk pie Muhameda”. Ja ēdāji nenāk uz restorānu, restorāns nāk pie tiem. Šajā gadījumā restorāns – latviešu – , bet ēdāji – franču. Restorāns saucas ROI RIGA, pilsēta, kurp tas dosies – Kannas. Pēc pāris mēnešiem jūs to atradīsiet netālu no slavenā Kannu kinofestivāla sarkanā celiņa.
Latvijas eksportu veido no liels saraksts pakalpojumu, taču tam pievienosies vēl viena, netradicionāla eksporta nozare – sabiedriskā ēdināšana. Ceļu uz Kannām vada šefpavārs Pjotrs Daņilovs. Uz viņa pleciem ir 17 gadi darba Latvijas, Šveices, Lielbritānijas virtuvēs, no tiem septiņi – šefpavāra amatā. Taču tāpat paliek jautājums – kādēļ no visiem virzieniem Latvijas restorāns izvēlējās tieši Francijas Rivjēru?
“Šodien izvēle Kannās nav liela – dārgi un neparedzami vai salīdzinoši lēti, taču nekvalitatīvi.”
Pjotrs Daņilovs: “Lieta tāda, ka Kannu iedzīvotāju sastāvs pēdējos gados ir mainījies. Vecie, jaukie, bagātie francūži dzīvo pilsētas centrā vai bagāto rajonos. Pati pilsēta lielākoties ir pārpildīta ar emigrantiem.
Pieprasījums ietekmē piedāvājumu. Ne pārāk turīgie migranti ir mazinājuši sabiedriskās ēdināšanas līmeni. Līdz ar to tas eksistē zemākā kvalitātes līmenī, turklāt ar vienkāršotu piedāvājumu. To jau ir izjutuši ārvalstu tūristi, kas apmeklē kūrortu, līdz ar to ir īstais laiks piedāvāt kvalitatīvu ēdienu no labākajiem Latvijas pavāriem.
Godīgi sakot, arī palikušie augstās klases restorāni mani pievīla. Runa pat nav par kosmiskām cenām. Vienā, principā nesliktā restorānā, kas noformēts 50-to gadu stilā, nācās karstumā gaidīt galdiņu aptuveni pusstundu. Otrs – restorāns ar Michellin zvaigzni pievīla ar savu virtuvi.
Līdz ar to izvēle Kannās nav liela – dārgi un neparedzami vai samērā lēti, taču paredzami nekvalitatīvi. Kādēļ neuztaisīt lēti, kvalitatīvi, nodomājām mēs un sākām strādāt šai virzienā.”
Tātad gribat teikt, ka Rīgas jūras līča krastā var paēst garšīgāk nekā Azūra krastā?
Pjotrs Daņilovs: “Viennozīmīgi. Iespējams, cenu līmenis ir izlīdzinājies, taču pavāri un apkalpošana mums ir labāka. Viens piemērs – franču restorānā klients, pasakot, ka ēdiens nav pietiekami kvalitatīvs, var saņemt atbildi: “Nepatīk – neēd” vai “Paēdi – lasies no šejienes!”
Mums šādi gadījumi ir izlecoši, tur tā ir norma.”
Izskatās, ka mums, latviešu gardēžiem, ir paveicies vairāk par francūžiem. Beidzot franči satiks viesmīlīgus pavārus. Taču kādēļ nolēmāt viņus pārsteigt ar burgeriem? Maize ar dārzeņiem un gaļu – ko vēl tur var izdomāt?
Pjotrs Daņilovs: – “Pirmkārt, mums Latvijā ir kvalitatīvi gaļas produkti, no kuriem var izvēlēties labāko. Otrkārt – mērces – tā ir atsevišķa kulinārijas daļa. Treškārt – pasniegšana un apkalpošana. Cilvēki bauda ar acīm, lielā mērā no ēdiena noformējuma būs atkarīga ēdiena bauda. Kaut gan, protams, garša ir galvenā.
Visbeidzot apkalpošanas ātrums – arī par to esam padomājuši. Galu galā jāatbilst vietai, kur atvērsies mūsu restorāns – netālu no festivālu un kongresu pils, kurā notiek Kannu kinofestivāls. Blakus mums atradīsies tādi veikali kā Louis Vuitton, Hermes, Gucci un citi.”
Gaļu vedīs no Latvijas. Kur ņemsiet pārējo?
Pjotrs Daņilovs: “Jau ir noslēgti līgumi ar vietējiem piegādātājiem. Maizes izstrādājumi, dārzeņi – viss ir pārbaudīts, atbilst mūsu standartiem. Kaut ko pirksim paši – tirdziņos.”
Ar ko franču pavārs atšķiras no latviešu?
Pjotrs Daņilovs: “Mums vairums pavāru ir universāli, viņiem – ar specializāciju, nodarbojas ar karsto, auksto vai salātiem. Tieši tādēļ latviešu pavārus pasaulē novērtē. Jebkurā gadījumā mūsu, latviešu pavāri, ēdienā ieliek daudz vairāk pūļu par franču un ne tikai šīs valsts kolēģiem.